Category Archives: Uncategorized

Saskaņotības jeb koherences teorijas pamatā ir atziņa, ka patiesību nosaka elementu saskanīgs sastatījums vienotā sistēmā. Tas nozīmē, ka visiem izteikumiem noteiktā sistēmā jābūt tādiem, kuri nodrošina savstarpēju pamatojumu. Saskaņotības teorijas pamatiebildums atbilstības teorijai ir tāds, ka adekvātas atbilstības noskaidrošana principā ir neiespējama. Līdz ar to ir jāpievēršas tam, kas ir pieejams — izteikumiem, apgalvojumiem, uzskatiem. Patiesība jāmeklē nevis ārpus izteikumiem, bet gan izteikumu savstarpējā saskaņā, vienotā izteikumu sistēmā (patiesību tīklojumā). Saskaņotības teorijas pārstāvji vienmēr labprāt atgādina, ka cilvēks savu izziņu nekad nesāk ex nihilo, no nekā, un ka viņš vienmēr ir jau iemests pastāvošā uzskatu sistēmā, kas, lūk, arī ir ikvienas izziņas atspēriena punkts. Domāšana nav vientuļa.

No šādas pieejas izriet, ka patiesība visupirms ir visas spriedumu sistēmas īpašība. Tās ir divvirzienu attiecības — ja sistēma ir patiesa, tad patiesi ir arī tās elementi. Ja atsevišķs spriedums ir patiess, tad jāpieņem arīdzan visa sistēma un otrādi. Ja atbilstības teorijā patiesība atrodama saskaņā starp lietu un domu, tad saskaņotības gadījumā — starp domu un domu.

Saskaņotības teorijas ieskatā neviens uzskats kā apgalvojums, kas patiesi vai nepatiesi apraksta realitāti, pats par sevi nav vērtīgs, jo visi apgalvojumi ir savienoti sistēmā, kas tad arī nosaka to patiesuma vērtību. Tam uzskatāms piemērs ir gramatikas vai aritmētikas likumi. Lai arī bērns gan valodu, gan reizrēķina tabulu iemācās praksē, tomēr turpmākā lietojumā likumi (apgalvojumu sistēmas) palīdz noteikt, kas ir un kas nav patiess.

Saskaņotības teorijas problēma ir tā, ka arī pilnvērtīgi funkcionējošā sistēmā principā var ilgstoši pastāvēt pilnīgi aplami uzskati. Lai to novērstu, nepieciešama kontrole, proti, izziņas metode. Pārbaudīt patiesību var, aplūkojot pārbaudāmo izteikumu plašākā kontekstā. Koherences teorijai ir jāspēj paskaidrot dažādu līmeņu uzskatu attiecības un tas, kā jauni uzskati kļūst par koherentās sistēmas daļu. Piemēram, apgalvojumu, ka šīs grāmatas pēdējo nodaļu ir nolaupījuši kentauri no naksnīgiem Grieķijas mežiem, varētu pārbaudīt, to salīdzinot ar citiem uzskatiem, kurus pieņemam par patiesiem. Zināms, ka kentauri ir mītiski tēli; nojaušams, ka kentauri nemēdz zagt tekstu nodaļas; Grieķijas meži ir tālu no teksta tapšanas vietas Rīgā u.tml. Arguments par labu kentauru vainas atzīšanai tiek noraidīts, jo tas nekādā veidā neiekļaujas plašākā uzskatu kopumā. Lai to atzītu, nāktos apdraudēt pastāvošo saprašanas sistēmu.

Saskaņotības teorija palīdz izprast zināšanu sistēmas un to izveidi. Gan cilvēka individuālās dzīves līmenī, gan plašākā — zinātnes, sabiedrības, valsts u.tml. — līmenī nozīmīgi ir ne tikai apjēgt saskaņu starp lietām un attieksmi pret tām, t.i., ideju un lietu atbilstību, bet arī visus šos apjēgumus sastatīt tā, lai tie neradītu savstarpējus iebildumus, kuri apdraudētu pašas patiesības iespējamību. Domājams, ka tieši tāpēc ar saskaņotības teorijas palīdzību var visnotaļ sekmīgi skaidrot dažādas zināšanu sistēmas, tostarp sociālās parādības. Kā piemēru var minēt dabaszinātņu uz universālu objektivitāti vērstu zināšanu sistēmu, kas pati nosaka savus likumus un šo likumu satvarā dod sev derīgus izskaidrojumus. Izvēršot var teikt, ka saskaņotības teorijas fundamentāla problēma ir paralēlu vai alternatīvu sistēmu līdzāspastāvēšana. Kaut kas ir patiess, ja tas atbilst “sistēmai”. Te ar “sistēmu” var domāt teju jebko — privātos uzskatus, valsts ideoloģijas no fašisma līdz libertānismam, relativitātes vai kvantu mehāniku, vai pat Rīgas pusmūža intelektuāļu modi.

Plašākā mērogā rodas cits jautājums: vai dažādajām zināšanu sistēmām ir nepieciešama kāda absolūta virssistēma, kas pieņemtu uzraudzītāja lomu? Atziņa, ka patiesība ir sistēmas produkts, neizbēgami ved pie jautājuma, vai un cik lielā mērā pārliecinātspējīgu, politiski ietekmīgu cilvēku apgalvojumi tiek pieņemti kā “kopīgas patiesības”? Tā kā sabiedriski procesi veido zināšanu sistēmu tās veselumā, tad izriet, ka patiesība nav nekas cits, kā vien sabiedriska vienošanās. Tādā gadījumā patiesība ir nevis kādas objektīvās pasaules atspoguļojums, bet gan tikai tas, ko mēs par tādu nodēvējam, un katra cilvēku kopiena var kļūt par savas patiesības tiesnesi. Saskaņotības teorijā, atšķirībā no atbilstības teorijas, subjektīvais un objektīvais saplūst vienā jūklī.

Skatījums, ka patiesība top kā kolektīvs lēmums, var gūt atbalstu cilvēkzinātnēs. Cilvēka dzīves īstenības pētniekam nebūs grūti atzīt, ka viena vai otra ideja, kas nosaka sabiedriskās dzīves gaitu, ir vien konstrukcija, kas varētu būt tapusi visdažādākajos veidos, piemēram, to nosaka ietekmīgi cilvēki (apģērbu modi diktējot šaurs modes industrijas līderu loks) vai vēsturiskas nejaušības (kroņprinča Franča Ferdinanda kortežs nepareizi nogriezās tieši klāt pie viņa slepkavas Gavrilo Principa). Taču nez vai kāds piekritīs tam, ka Higsa bozoni ir izdomāti kādā slepenā dabaszinātnieku sanāksmē, nomaļā cietoksnī, dziļi pagrabā (lai gan jāatzīst, ka Lielais hadronu paātrinātājs atrodas pazemē un ir nocietināts kā cietoksnis).

Saskaņotības teorija ir sistēmiska, līdz ar to tā darbojas attiecībā pret sistēmiskām struktūrām. Ja kaut kas nav sakārtots un sistēmisks, šī teorija ir bezspēcīga. Tātad viss, kas ir ārpus sistēmas, patiesības saglabāšanas vārdā ir vai nu jāizstumj, vai arī jāpasludina par nepatiesu, anomālu, bezjēdzīgu vai gluži vienkārši nesaprotamu. Plašākā mērogā var izteikt pieņēmumu, ka tad, ja visa realitāte nav loģiska un sakārtojama, ir stingri jāpieņem, ka saskaņotības teorija nav spējīga funkcionēt. Tāpat arī otrādi: ja atzīstam saskaņotības teoriju, tad jāpieņem, ka realitāte savā ziņā ir panloģiska, proti, sakārtota un saskanīga.

Arī saskaņotības, gluži tāpat kā atbilstības, teorijas praktiskās pārbaudes rīks ir cēloniskas attiecības ar materiālo īstenību. Protams, saskaņotības teorija var daudz izskaidrot par zināšanu sistēmām, bet to, vai siena ir cieta kā akmens, vislabāk var pārbaudīt ar savu pieri. Patiesība kā izteikumu sistēma ir visnotaļ viegli saprotama, ja runa ir pat teorētiskām idejām un zināšanu sistēmām — zinātni, politiku (ideoloģiju), reliģiju vai uzvedības normām. Tomēr patiesības nosaukšanu par “tikai sistēmu” ir sarežģītāk saprast akmens sienas un pieres attiecībās. Ja varam iedomāties, ka, piemēram, kāda politiska ideja ir atkarīga no citu ideju sistēmas (cilvēktiesības ir saprotamas liberālisma kontekstā), tad krietni grūtāk iztēloties, kā kāds vispār varētu apšaubīt krēsla (uz kura es sēžu) esamību, sakot, ka apgalvojums “Tas ir krēsls” ir aplams. Ja domā konsekventi, šāds apgalvojums, kas ir pretrunā acīmredzamajai realitātei, teorētiskā līmenī tomēr nav absurds, jo krēsla esamība (molekulu kaudze, kas izskatās pēc krēsla) nav atkarīga no izteikuma par krēslu. Lielākoties diskusijās par patiesības sadomāšanu (pārmetums, ko velta t.s. postmodernismam un sociālajam konstruktīvismam) skan, ka patiesība nav izdomāta, jo tā ir “cieti un stingri” pamatota ar faktiem, tomēr saskaņotības teorijas kontekstā apgalvojums “krēsla nav” nozīmē nevis to, ka materiālajā pasaulē neeksistē krēsls, bet gan to, ka tas nepastāv noteiktā pieņēmumu sistēmā. Citiem vārdiem, apšaubot krēsla esamību, tiek apšaubīta nevis krēsla esamība (jo par to tāpat neko nevar pateikt), bet gan izteikums par krēsla esamību. Tā kā izteikums ir nozīmju (vārdu, terminu, jēdzienu) tīklojuma daļa, tas nozīmē, ka principā mēs varētu iztēloties alternatīvu nozīmju tīklu, kurā īsteni esoša krēsla nosaukšana par neesošu ir patiess izteikums.

Saskaņotības teorija zināmā mērā ir spiesta atsaukties gan uz atbilstības teorijas nostādnēm, lai formalizētu izteikuma attiecības ar realitāti, gan uz praktisko pārbaudi, ko uztic pragmatisma patiesības izpratnei. No tīra prāta vai tīras teorijas skatpunkta šāda salāgošana, protams, ir apšaubāma, tomēr jāatceras, ka patiesības teorija un patiesības lietošana ir dažādas nodarbes — viena noris prātā kā spekulācija, bet otra notiek praksē. Otrajā gadījumā, lai gan vēlama, tomēr jēdzieniskā un formāli loģiskā stingrība ne vienmēr tiek ievērota līdz galam. Tieši pragmatiskā patiesības funkcionēšana (vai nefunkcionēšana) nodrošina to, ka pilnīgi aplams, no kaut kādas materiālās realitātes atrauts nozīmju tīkls nevar rasties. Lai gan var strīdēties par labākiem realitātes apraksta veidiem un apšaubīt dabaszinātņu atziņas (sak’, varas diskursa produkts!), tomēr daži apraksta modeļi izdzīvo, bet citi ne. Tātad, visticamāk, pastāv kaut kāda materiālā realitāte, kas visus tos, kuri apšauba betona sienas esamību, agrāk vai vēlāk pārliecina par pretējo. Izsakoties fiziķa Maksa Planka vārdiem, patiesība nevis triumfē, bet gan tās pretinieki izmirst. Acīmredzot patiesības pašsaglabāšanās ir pragmatiska. Par acīmredzamo, vienkāršo un skaidro jauni un alternatīvi izteikumu tīkli jeb nozīmju un patiesības sistēmas tik viegli no zila gaisa nerodas. Galu galā, apgalvojums par krēsla vai betona sienas esamību vai neesamību ir tik primitīvs un stabils, ka gandrīz nav iespējama jauna, alternatīva fizikas likumu apraksta sistēma. Citādi tas ir ar sarežģītām, proti, nepārskatāmām, sistēmām, kur alternatīvas var  izveidoties visnotaļ vienkārši, turklāt to tapšana ir neatņemama zinātnes gaitas daļa. Ņūtona, relativitātes vai kvantu mehānika – tās visas ir dažādas, nesavietojamas izteikumu un patiesību sistēmas, kuru pārbaude ir ārkārtīgi sarežģīta vai pat pavisam neiespējama. Turklāt tas nav ne vajadzīgs, ne uzreiz  iespējams, kamēr vecā sistēma strādā itin labi (pat ja tā ir patriarhālas eiropocentriskas un imperiālistiskas domāšanas produkts). Tieši te noder pragmatisma teorija, kas patiesību skata nevis pēc tās iekšējās būtības, bet gan kā funkciju.

Atbilstības jeb korespondences teorija apraksta atbilstību starp domu (ideju) un lietu (īstenību). Citiem vārdiem, tā apraksta īstenības reprezentāciju jeb atspoguļošanu domāšanā, un šī atbilstība īstenojumu iegūst izteikumā (apgalvojumā). Atbilstības teorijā spoguļošanās metafora nozīmē, ka spogulī redzamais attēls ir īsts, taču attēlā redzamais nav pati realitāte. Reālā lieta un izteikumā radies lietas attēlojums nav identiski, taču starp tiem pastāv atbilstība. Atbilstības teorijas centrālais jautājums ir par šo atbilstību — vai tā ir vai nav adekvāta? Īsi sakot, atbilstības teoriju raksturo, pirmkārt, stingrs subjekta un objekta nošķīrums. Otrkārt, priekšstats par noturīgu un pieejamu realitāti, ko principā ir iespējams izzināt. No abiem iepriekšminētajiem izriet trešais raksturojums, proti,  patiesība ir objektīva un tātad arī pārvēsturiska jeb mūžīga. Līdz ar to tieši šī patiesības teorija valda dabaszinātnēs un citās zinātņu nozarēs, kur nepieciešams veikt striktus mērījumus.

Atbilstības teoriju, ko citkārt dēvē arī par klasisko patiesības teoriju, ierasti saista ar Akvīnas Toma un Aristoteļa vārdu. Lai gan Aristotelis nekur izvērsti nepiedāvā savu patiesības teoriju, tā ir nolasāma “Metafizikā”: “Teikt par to, kas ir, ka tas nav, vai par to, kas nav, ka tas ir, ir aplami, un teikt par to, kas ir, ka tas ir, un par to, kas nav, ka tas nav, ir patiesi.” Savukārt Sv. Toms izmanto formulu veritas est adaequatio rei et intellectus — patiesība ir saskaņa starp lietu un prātu (t.i., izteikumu prātā). Tas nozīmē, ka pastāv kaut kāda realitāte un kaut kādas domas par to. Patiesība ir tad, ja domas, idejas, izteikumi ir atbilstīgi lietām, realitātei, pasaulei, objektiem. Ir kaut kas viens un kaut kas otrs, un tie sakrīt tiktāl, ciktāl tas ir iespējams, jo tie nav identiski — viens ir izteikums, bet otrs ir lieta. Patiesi uzskati vai patiesi apgalvojumi atbilst aktuālajai lietu kārtībai, bet nepatiesu uzskatu gadījumā saskaņa nav adekvāta, lai gan izteikumi un lietas pastāv. Tātad patiesība ir izteikuma īpašība, proti, tāda izteikuma apraksts, kurā pastāv adekvāts realitātes un domas sastatījums. Piemēram, apgalvojums “Šobrīd ārā līst” raksturo ļoti konkrētu lietu kārtību: tieši šajā brīdī no gaisa krīt H₂O pilieni, un šādus pilienus, kad to ir daudz, mēs dēvējam par lietu; tātad, apgalvojums ir patiess. Interesantāks piemērs ir karte, proti, vienā pusē ir zīmējums un otrā pusē — fiziskā realitāte. Uz kartes ir uzzīmēta zila strīpiņa, kas dabā ir upe. Tomēr, ja blakus noliek zilu svītriņu uz papīra un zaļganu, duļķainu, mēreni līkumainu upi, tad jāatzīst, ka līdzība ir stipri nosacīta. Vēl sarežģītākas ir shematiskās kartes, piemēram, sabiedriskā transporta shematiskie attēlojumi, kuri ir pavisam tālu no precīza, mērogā pielāgota, taču proporcionāli atbilstoša īstenības attēlojuma.

Lai gan intuitīvi pašsaprotama, atbilstības teorijā pastāv neskaidrības ar ikvienu tās pamatformulas elementu. Kā tieši notiek lietas reprezentācija? Spriedums esot patiess tad, ja tas apstiprina realitāti. Bet kādā veidā to var pārbaudīt? Jāpastāv pieņēmumam, ka patiesība ir precīza objektīvās realitātes nokopēšana un pārnešana domās, vārdos vai simbolos. Proti, tā ir pilnīgi precīza pārnešana no ārējā uz iekšējo. Savukārt, ja tas nav iespējams, tad arī nevar pilntiesīgi apgalvot, ka šī teorija spēj dot pietiekamu patiesības iedabas izskaidrojumu. Bet ko gan vispār nozīmē “pārnešana domās”, jo skaidrs, ka domas par ķieģeļiem nav tas pats, kas materiāli ķieģeļi? Turklāt, kā prakse rāda, taustāmu ķieģeļu spēja satikšanās ar galvu drīzāk mazina, nevis vairo adekvātu domāšanu.

Lai no atbilstības teorijas būtu kāda jēga, jāpieņem, ka pastāv tāda realitāte, kuru var aprakstīt tādā veidā, ka par to izdarāms spriedums: pastāv noteikts lietu stāvoklis. No tā izriet, ka patiesība saskaņā ar atbilstības teoriju ir subjektīva sprieduma saskaņa ar citu spriedumu, kuram kādu iemeslu dēļ jābūt nevis subjektīvam, bet objektīvam. Tas ir iespējams tikai un vienīgi tad, ja var principiāli nošķirt tādus spriedumus, kuri ir subjektīvi, un tādus, kuros nav itin nekādas subjektivitātes.

Izriet, ka patiesība ir atbilstība ar to, kas jau ir atzīts par patiesu. Piemēram, sakām: “Šobrīd ārā līst.” Realitāte ir tāda, ka šobrīd ārā vai nu līst, vai arī nelīst. Tajā brīdī nospriežam, ka ārā patiešām līst. Proti, tiek konstatēts fakts, ka ārā līst, bet par to liecina mūsu aktuālā pieredze. Taču no tā izriet, ka atbilstība ir kā rekursija — tā atgriežas pati pie sevis. Proti, patiesība ir tad, ja ir patiesība, ka ir patiesība… utt.

Problēmas sagādā arī jēdzieni “izteikums” un “lieta” (u.c. abu variācijas), jo gan viens, gan otrs ir pārāk plašs. Būtiskākais problēmjautājums ir “atbilstības” jēdziena izskaidrojums. Ja pastāv divas dažādas lietas (t.i., lieta un ideja), kā tās var sakrist, ja reiz tās ir divas dažādas lietas? Vai tās pilnīgi pārklājas un ir identiskas, vai arī tām ir katrai sava individuāla robeža? Ja reiz tās ir divas dažādas lietas — ideja un lieta — tad jādomā, ka tās nav identiskas. Taču, vai tad tās var uzskatīt par sakritīgām? Katrs lietu kārtības definēšanas mēģinājums atduras pret šo likstu: ikviena definīcija savā ziņā ir metafora vai pārnesums. Ikviena definīcija ir uz patiesību pretendējošs apgalvojums, kas blakus nostata pāri, kur vienam būtu pilnīgi (lai definīcija nebūtu tikai līdzība) jāizsaka otrs, bet tā taču būtu lieka tautoloģija. Definējot mēs nevēlamies identitāti, jo tā mums ir pieejama jau pašā lietā. Definīcijā mēs gribam salīdzinājumu jeb metaforu, bet metafora ir kas cits nekā lieta, tā nav identitāte. Citiem vārdiem, patiesība ir metafora, kurā jārisina jautājums, vai “ir” ir adekvāti lietots (veritas est adaequatio), taču stingri lietots “ir” nepasaka neko derīgu (jo identitāte neko nepaskaidro), bet līdzība ir tikai šķitums. Tādējādi definēšana zināmā mērā ir “šizofrēniska” nodarbošanās, jo pieprasa savienot pretējos.

Atbilstības teorijas satvarā ir jāatrisina jautājumi arī par to, kā identificēt domu un lietu. Sarežģījumi rodas arīdzan tad, kad jāpaskaidro poētiski, abstrakti, neprecīzi izteikumi (un jūtas, tēli, pārdzīvojumi, noskaņas). Vai eksistē ētiski un estētiski fakti? Ko iesākt ar negatīviem faktiem, piemēram, šobrīd telpā nav ziloņa. No atbilstības teorijas skatpunkta patiesība ir iespējama tikai apgalvojumos, bet jautājumi vai pavēles pēc savas būtības nav ne patiesi, ne aplami.

Grāmata ir bagātināta ar vizuālām un tekstuālām ilustrācijām. Izvēlēto gleznu, grafiku, skiču uzdevums ir nevis ilustrēt, gluži kā shematiski paskaidrojot, bet gan parādīt dažādu laikmetu noskaņu, simbolus un māksliniecisko izjūtu, atspoguļojot tiem raksturīgās garīgās tendences. Attēli grāmatā līdztekus tekstam veido paralēlu stāstu, kas runā pats savā — tēlu — valodā.

Daudzu grāmatā iekļauto attēlu izpratnei neatsverama ir Čezāres Ripas 1598. gadā publicētā “Ikonoloģija” (Iconologia), sava laika dižpārdoklis, kas kopš publicēšanas brīža turpmākos aptuveni 200 gadus bija atrodams teju katrā mākslinieka darbnīcā. Ripas alegorisko tēlojumu rokasgrāmata māksliniekiem sniedza ļoti precīzas instrukcijas, kā parādīt tādus jēdzienus kā, piemēram, patiesība, dusmas, rūpes, izmisums, slava u.c. Līdz ar to, lai gan mūsdienu acīm šie alegoriskie tēlojumi var šķist nesaprotami vai mistiski, savā laikā tie bija plaši pazīstami un tāpēc visnotaļ viegli atšifrējami.

Patiesības alegoriskajā tēlojumā var izšķirt vairākus sižetus, kuri nereti ir sajaukušies kopā. Vispirms, tā ir Patiesība kā kaila sieviete, ar sauli pie rokas un kāju, atbalstītu uz zemeslodes. Šo tēlu var papildināt (vai aizstāt), piemēram, svari, apmetnis, plīvurs, spogulis gan kā gudrības simbols, gan kā rīks, ar ko patiesību nodot tālāk, arīdzan lāpa kā patiesības avots, gaisma kā mērķis vai arī kā līdzeklis. Patiesības tēlam tuvumā nereti ir grāmata, taču tajā var būt gan zinātņu, gan dievišķās atklāsmes vārdi. Dažkārt Patiesību pavada taisnīguma personifikācija, bet pretinieku rindās mēdz būt maldināšana, skaudība u.c. netikumi, tostarp meli, ko ierasti raksturo maskas, divas sejas, čūskas, makšķeres, tīkli u.tml. atribūti.

Savukārt alegorija par Patiesību kā Tēva Laika meitu sakņojas romiešu rakstnieka Aulusa Geliusa darbos, bet atpazīstamība — Roterdamas Erasma sakāmvārdu krājumā Adagia (1500). Tēvam Laikam jāglābj Patiesība no dažādiem mošķiem (meliem, viltojumiem, skaudības u.c.). Šā tēlojuma pamatā ir vairāki citi sižeti, visupirms Dēmokrita izteikums “Par patiesību mēs nekā nezinām, jo tā ir akā.” To var saprast kā konstatāciju, ka patiesība ir neaizsniedzama, jo tā mīt bezdibenīgā dzelmē. Taču arī Dēmokrita atziņai parādās variācijas: ne katram lemts saskatīt patiesību, jo tā ir pārāk spoža. Tomēr akas tēlojums redzams visai reti, un tā vietā biežāk skatāma ala, ko var atvedināt uz Platona alas līdzību, kurā filosofs, iznācis no alas, apžilbtu no patiesības gaismas, bet, apradis ar tās spozmi, justos akls, kad atkal ielūkotos alas tumsā. Tiesa, ticamāk, ka mākslas darbos ala ir atsauce uz Kristus nolaišanos ellē (1. Pēt. 4:6) vai norādījumu, ka “nav nekā aizsegta, kas netiktu atklāts, un nekā slepena, kas nekļūtu zināms” (Mt. 10:26), vai psalmos solīto Dieva labestību, kura iestāsies, kad “patiesība no zemes dīgs” (Ps. 85: 12). Šādi sižeti skar ētikas, taisnīguma un sabiedriskās dzīves tematiku, tomēr attēlojumos konteksts parādās reti, jo alegorijas acīmredzot tiek uzskatītas par pašpietiekamām. Laika gaitā alegoriskie tēlojumi ir maz mainījušies, un, iespējams, tieši tāpēc šis žanrs ir zaudējis aktualitāti. Apgaismības laikmetā patiesība ir gaisma, ko nereti var un vajag vadīt, bet romantismā patiesību meklē dvēseles iekšējos pārdzīvojumos. Savukārt mūsdienu mākslā daudz retāk parādās tādu abstraktu filosofisku jēdzienu kā patiesība vai taisnīgums attēlojums, jo māksla pilda citus uzdevumus — prezentēšanu, nevis reprezentēšanu —, un arī patiesība nereti kļūst par izpildījuma, nevis sižeta problēmu. Citiem vārdiem, kailas sievietes attēlojums šajos laikos drīzāk nozīmē nevis patiesību, bet gan, gluži vienkārši, kailu sievieti. Atbilstoši modernās filosofijas un mākslas noskaņai patiesības un melu tematikas attēlojumi 20. gadsimta gaitā ir arvien vairāk attālinājušies no Ripas laikmeta alegoriju tiešuma, dodot vietu mēģinājumiem par patiesību un atdarinājumu domāt izpildījuma veidā jeb, Pablo Pikaso vārdiem, “māksla ir māņi, kas liek mums atskārst patiesību.” Galu galā, kad jādomā par šodienas mākslu — tās izpratni par patiesību un meliem — lasītāju jāaicina iesaistīties, jo atliek vien katram pašam ieskatīties savas viedierīces ekrānā, un no tā pretī staros reklāma — mūslaiku redzamākā vizuālās komunikācijas forma, kas ik uz soļa sola jaunas patiesības.

Vai patiesi vajadzētu rakstīt grāmatu par patiesību un meliem? Šis jautājums jāuzdod laikos, kuriem ir raksturīga patiesības inflācija — patiesību skaits vairojas, bet tādējādi devalvējas to vērtība. Šāda situācija vienlaikus ir gan laba, gan slikta. No vienas puses, patlaban ikviens var tikt pie savas patiesībiņas, taču no šīs novalkātās drānas ir maza jēga, jo starp viltojumiem un oriģināliem atšķirība nereti ir niecīga. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka patiesība un brīvība īsti labi nesatiek. Katra lielā patiesība pieprasa bezierunu uzticību, taču reizē arī ierobežo. Savukārt alkas pēc brīvības liedz apstāties pie vienas patiesības robežām. Šī grāmata ir stāsts par patiesības un melu tapšanu, taču filosofiskā nozīmē — ko mēs vispār saprotam ar šiem lielajiem jēdzieniem? Grāmata ir tapusi laikā, kad plašsaziņas līdzekļos nerimstīgi runā par melu laikmetu. Maldināšana tiek saskatīta ne tikai Krievijas īstenotajā propagandā vai ASV prezidenta izteikumos, sazvērestības teorijās ap 5G un Covid-19, bet arī ikdienā uz katra stūra, reklāmā, politikā, veikalos, sociālajos tīklos, pat banālās sarunās. Patiesība un meli nav nekas jauns, tie ir bijuši un turpina būt mums blakus. Acīmredzot, jādomā, patiesība un meli ir nevis domāšanas rezultāts, bet gan tās neatņemama daļa.

Sarakstīt šo grāmatu mani pamudināja interese, kas to saista ar manu iepriekšējo monogrāfiju par teroristisko organizāciju Islāma valsts. Abas sakņojas jautājumā, kā un kāpēc cilvēki mēdz ticēt lielām un mazām patiesībām un meliem? Kāpēc daži ir gatavi mesties nāvē Allāha vārdā, bet tāpat arī, kāpēc un kā mēs atzīstam modernās zinātnes sasniegumus, kāpēc daudzi jo daudzi labprāt uzticas ezotērikai, kāpēc dažiem augstāko vērtību hierarhijā ir valsts, bet citiem — hokeja komanda? Patiesības un melu temata iztirzājumam nav noilguma, tomēr skaidrības par to ir maz. Šī grāmata piedāvā palūkoties, kā pēdējo aptuveni piecsimt gadu gaitā ir izveidojušies konkrēti, noturīgi un līdz pašiem pamatiem iedarbīgi priekšstati par to, kas ved pie patiesības vai meliem.