Māris Kūlis. Finis veritatis? Par patiesību un meliem.
LU Akadēmiskais apgāds, 2021, 432 lpp.
Vai patiesībai ir pienācis gals — finis veritatis? Vai patiešām patiesības un melu temats jāiztirzā atkal un atkal no jauna, it kā to nevarētu reizi par visām reizēm noskaidrot? Šie jautājumi jāuzdod laikos, kuriem raksturīga patiesības inflācija — patiesību skaits vairojas, bet tādējādi devalvējas to vērtība. No vienas puses, patlaban ikviens var tikt pie savas patiesībiņas, taču no šīs novalkātās drānas ir maza jēga, jo starp viltojumiem un oriģināliem atšķirība nereti ir niecīga. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka patiesība un brīvība īsti labi nesatiek, jo katra lielā patiesība pieprasa bezierunu uzticību, kas ierobežo brīvību. Šī grāmata ir stāsts par patiesības un melu veidošanos no filosofijas skatupunkta — ko mēs vispār saprotam ar šiem lielajiem jēdzieniem? Grāmata ir tapusi laikā, kad plašsaziņas līdzekļos nerimstīgi runā par melu laikmetu. Maldināšana ir saskatāma ne tikai lielvaru propagandas karos, sazvērestības teorijās ap 5G un Covid-19, bet arī ikdienā uz katra stūra, reklāmā, politikā, veikalos, sociālajos tīklos, pat ikdienišķās sarunās. Patiesība un meli nav nekas jauns, tie ir bijuši un turpina būt mums blakus. Acīmredzot patiesība un meli ir nevis domāšanas rezultāts, bet gan tās neatņemama daļa.
Grāmatas nodoms ir izklāstīt stāstu par patiesību. Izklāsta sakārtojums izriet no nolūka parādīt divu patiesības modeļu satikšanos, līdzāspastāvēšanu un savstarpējo ietekmi. Vienā pusē ir patiesības izpratne, kas uzsver tās absolūto un universālo raksturu, bet otrā — tā, kas izceļ patiesības relativitāti un iesaistītību kontekstā. Grāmatu caurauž, pirmkārt, stāsts par divu filosofisko nostāju nepārtraukto sadursmi (starp mūžīgo un laicisko, objektīvo un subjektīvo, universālo un individuālo) un, otrkārt, pieredzes jēdziena izvērsums. Lai gan tas varbūt uzreiz nav saskatāms, šie jēdzieni ir nesaraujami saistīti. Tas, kā tiek saprasta pieredze, nosaka arī to, kā tiek saprasta patiesība. Šis ir stāsts vai, citiem vārdiem, jēdzienu romāns, kurā galvenie varoņi ir nevis cilvēki, bet viņu idejas.
Neskaitot ievadu, grāmatai ir astoņas nodaļas. Pirmā nodaļa veltīta galveno patiesības teoriju izklāstam. Zināmā mērā to varētu dēvēt par otro ievadu, kas lasītāju iepazīstina ar svarīgākajiem jēdzieniem. Pirmā nodaļa varētu šķist tik garlaicīga, ka grāmatu gribētos tūliņ pat, nekavējoties, nogrūst kādā tālākā plaukta stūrī blakus apputējušām enciklopēdijām, tomēr šīs nodaļas eksistence ir neizbēgama, pat ja to neviens neizlasīs. Tā ir nepieciešama, lai turpmākajā stāstā varētu saprast, kurp ved katra lielā filosofiskā pozīcija. Nodaļā ir aprakstīti daudzi un dažādi veidi, kā var runāt par patiesību, kā var mēģināt to definēt un kādos kontekstos tā ir lietojama. Patiesības un melu temats tajā ir aplūkots tehniski.
Grāmatas otrā un trešā nodaļa iepazīstina ar diviem patiesības interpretācijā nozīmīgiem pamatprincipiem. Vispirms ir aplūkots jaunlaiku filosofijai raksturīgais “metodes fetišisms” un zinātnes vērstība uz objektivitāti un ārējās pasaules priekšmetiskošanu. Savukārt pretējais elements, kas aprakstīts nākamajā nodaļā, ir jau antīkajā filosofijā pazīstamais, bet vēstures gaitā daudz mainītais jēdziens sensus communis, kas tulkojams gan kā “veselais saprāts”, gan kā “kopizjūta”. Šis jēdziens, pretēji jaunlaiku zinātniskajai orientācijai, kas ar Frānsisa Bēkona un Renē Dekarta gādību atbrīvojās no elkiem un visu pakļāva šaubām, norāda uz atziņu par autoritātes, tradīcijas un viedokļa nozīmīgumu.
Otrajā nodaļā ir apskatīts, kā jaunlaiku filosofija izvirzīja uzdevumu sniegt drošas, objektīvas un universālas zināšanas. Šis uzdevums ietekmēja gan pašu patiesību, gan pieredzi. Lai panāktu vēlamo, jaunlaiku filosofiem bija jāatsakās no subjekta subjektivitātes, proti, no individuālā, vēsturiski situatīvā subjekta ar tā individualitāti, atmiņām, pasaules ainu un perspektīvu. Jaunlaiku filosofija atbrīvojās no autoritātes un tradīcijas varas un izvēlējās tikai tādu patiesību, kas pakļāvās pašas noteiktajiem principiem — universālumam, racionalitātei, absolūtumam.
Trešajā nodaļā ir aprakstīts pretējais virziens, kura kopsaucējs ir filosofiski neskaidrais jēdziens “kopizjūta”. Tas norāda uz zināšanu iekļaušanos kaut kādā krātuvē (kolektīvā apziņa, sabiedriskās zināšanas u.tml.). Kad Džambatista Viko vērsās pret Dekarta “ģeometrisko metodi”, viņa nolūks bija reabilitēt retoriku, taču arī izstrādāt cilvēkzinātņu patiesības noskaidrošanas ceļus.
Patiesības modeļu un to veidojošo elementu aplūkojums nokļūst pieredzes jēdziena iztirzājumā — tam veltītas turpmākās trīs nodaļas. No vienas puses, jaunlaiku filosofija reducēja pieredzi uz sajūtām, kuras iekļautas matematizētā pasaules ainā. No otras puses, pastāv tāda pieredzes izpratne, kas atzīst pieredzes plašumu, proti, tās “izjūtas” veidu. Runa ir par tādu pieredzi, ko pastarpina dažādi tās tapšanas nosacījumi. Var izteikt hipotēzi, ka no jaunlaikiem virzienā uz mūsdienu filosofiju noris pieredzes un nozīmes attālināšanās. Ja jaunlaiku filosofijā sajūtu nospiedumi jau ir visa pieredze, tad vēlāk filosofiskajās interpretācijās parādās idejas, ka pieredzi un nozīmi pastarpina vērojuma formas, vēsturiskums, valodiskums u.tml.
Septītā nodaļa ir veltīta filosofiskās hermeneitikas uznācienam un patiesības kā vēsturiski komunikatīva modeļa tapšanai. Hermeneitika parādīja, ka ikviens cilvēka uzskats ir pakļauts iepriekšējiem uzskatiem, tie ir iemesti hermeneitiskajā riņķī. Izvēršot aizspriedumu tēmu, hermeneitika parāda, ka jebkurš saprašanas akts jau iekļaujas tradīcijā jeb jēgas horizontā. Tomēr iespaidīgākais hermeneitikas devums ir atziņa, ka saprašana vienmēr notiek valodā. Kas ir saprotams, jau ir valodisks, un viss valodiskais ir saprotams. Ko jaunlaiku filosofija centās padarīt “tīru”, hermeneitika no jauna padarīja “netīru”.
Pēdējā, astotā, nodaļa ir atvēlēta patiesībai darbībā, proti, tajā ir pausta mūsdienu tendenču kritika. Ja iepriekšējās nodaļās konteksts paskaidro filosofiju, tad šajā ir otrādi — filosofija skaidro laikmetu. Te vairs nav centienu domāt par patiesību un meliem, bet gan tiek mēģināts ar patiesību un meliem domāt par mūsu laika situāciju dažādās jomās — reklāmā, politikā, plašsaziņas līdzekļos, tīmekļa tehnoloģijās, izglītībā. Tieši šī, pēdējā, daļa lasītājam varētu šķist vissaistošākā, jo runā par konkrētām mūslaiku un sabiedrības problēmām, tomēr to nevajadzētu atraut no patiesības teorijām, jo tieši tās rada priekšstatus par to, kā tikusi veidota patiesības izpratne vai, Fuko vārdiem, patiesības režīms.
Grāmata ir bagātināta ar vizuālām un tekstuālām ilustrācijām. Izvēlēto gleznu, grafiku, skiču uzdevums ir nevis ilustrēt, gluži kā shematiski paskaidrojot, bet gan parādīt dažādu laikmetu noskaņu, simbolus un māksliniecisko izjūtu, atspoguļojot tiem raksturīgās garīgās tendences. Attēli grāmatā līdztekus tekstam veido paralēlu stāstu, kas runā pats savā — tēlu — valodā.
Daudzu grāmatā iekļauto attēlu izpratnei neatsverama ir Čezāres Ripas 1598. gadā publicētā “Ikonoloģija” (Iconologia), sava laika dižpārdoklis, kas kopš publicēšanas brīža turpmākos aptuveni 200 gadus bija atrodams teju katrā mākslinieka darbnīcā. Ripas alegorisko tēlojumu rokasgrāmata māksliniekiem sniedza ļoti precīzas instrukcijas, kā parādīt tādus jēdzienus kā, piemēram, patiesība, dusmas, rūpes, izmisums, slava u.c. Līdz ar to, lai gan mūsdienu acīm šie alegoriskie tēlojumi var šķist nesaprotami vai mistiski, savā laikā tie bija plaši pazīstami un tāpēc visnotaļ viegli atšifrējami.
Patiesības alegoriskajā tēlojumā var izšķirt vairākus sižetus, kuri nereti ir sajaukušies kopā. Vispirms, tā ir Patiesība kā kaila sieviete, ar sauli pie rokas un kāju, atbalstītu uz zemeslodes. Šo tēlu var papildināt (vai aizstāt), piemēram, svari, apmetnis, plīvurs, spogulis gan kā gudrības simbols, gan kā rīks, ar ko patiesību nodot tālāk, arīdzan lāpa kā patiesības avots, gaisma kā mērķis vai arī kā līdzeklis. Patiesības tēlam tuvumā nereti ir grāmata, taču tajā var būt gan zinātņu, gan dievišķās atklāsmes vārdi. Dažkārt Patiesību pavada taisnīguma personifikācija, bet pretinieku rindās mēdz būt maldināšana, skaudība u.c. netikumi, tostarp meli, ko ierasti raksturo maskas, divas sejas, čūskas, makšķeres, tīkli u.tml. atribūti.
Savukārt alegorija par Patiesību kā Tēva Laika meitu sakņojas romiešu rakstnieka Aulusa Geliusa darbos, bet atpazīstamība — Roterdamas Erasma sakāmvārdu krājumā Adagia (1500). Tēvam Laikam jāglābj Patiesība no dažādiem mošķiem (meliem, viltojumiem, skaudības u.c.). Šā tēlojuma pamatā ir vairāki citi sižeti, visupirms Dēmokrita izteikums “Par patiesību mēs nekā nezinām, jo tā ir akā.” To var saprast kā konstatāciju, ka patiesība ir neaizsniedzama, jo tā mīt bezdibenīgā dzelmē. Taču arī Dēmokrita atziņai parādās variācijas: ne katram lemts saskatīt patiesību, jo tā ir pārāk spoža. Tomēr akas tēlojums redzams visai reti, un tā vietā biežāk skatāma ala, ko var atvedināt uz Platona alas līdzību, kurā filosofs, iznācis no alas, apžilbtu no patiesības gaismas, bet, apradis ar tās spozmi, justos akls, kad atkal ielūkotos alas tumsā. Tiesa, ticamāk, ka mākslas darbos ala ir atsauce uz Kristus nolaišanos ellē (1. Pēt. 4:6) vai norādījumu, ka “nav nekā aizsegta, kas netiktu atklāts, un nekā slepena, kas nekļūtu zināms” (Mt. 10:26), vai psalmos solīto Dieva labestību, kura iestāsies, kad “patiesība no zemes dīgs” (Ps. 85: 12). Šādi sižeti skar ētikas, taisnīguma un sabiedriskās dzīves tematiku, tomēr attēlojumos konteksts parādās reti, jo alegorijas acīmredzot tiek uzskatītas par pašpietiekamām. Laika gaitā alegoriskie tēlojumi ir maz mainījušies, un, iespējams, tieši tāpēc šis žanrs ir zaudējis aktualitāti. Apgaismības laikmetā patiesība ir gaisma, ko nereti var un vajag vadīt, bet romantismā patiesību meklē dvēseles iekšējos pārdzīvojumos. Savukārt mūsdienu mākslā daudz retāk parādās tādu abstraktu filosofisku jēdzienu kā patiesība vai taisnīgums attēlojums, jo māksla pilda citus uzdevumus — prezentēšanu, nevis reprezentēšanu —, un arī patiesība nereti kļūst par izpildījuma, nevis sižeta problēmu. Citiem vārdiem, kailas sievietes attēlojums šajos laikos drīzāk nozīmē nevis patiesību, bet gan, gluži vienkārši, kailu sievieti. Atbilstoši modernās filosofijas un mākslas noskaņai patiesības un melu tematikas attēlojumi 20. gadsimta gaitā ir arvien vairāk attālinājušies no Ripas laikmeta alegoriju tiešuma, dodot vietu mēģinājumiem par patiesību un atdarinājumu domāt izpildījuma veidā jeb, Pablo Pikaso vārdiem, “māksla ir māņi, kas liek mums atskārst patiesību.” Galu galā, kad jādomā par šodienas mākslu — tās izpratni par patiesību un meliem — lasītāju jāaicina iesaistīties, jo atliek vien katram pašam ieskatīties savas viedierīces ekrānā, un no tā pretī staros reklāma — mūslaiku redzamākā vizuālās komunikācijas forma, kas ik uz soļa sola jaunas patiesības.
