Attēli grāmatā

Grāmata ir bagātināta ar vizuālām un tekstuālām ilustrācijām. Izvēlēto gleznu, grafiku, skiču uzdevums ir nevis ilustrēt, gluži kā shematiski paskaidrojot, bet gan parādīt dažādu laikmetu noskaņu, simbolus un māksliniecisko izjūtu, atspoguļojot tiem raksturīgās garīgās tendences. Attēli grāmatā līdztekus tekstam veido paralēlu stāstu, kas runā pats savā — tēlu — valodā.

Daudzu grāmatā iekļauto attēlu izpratnei neatsverama ir Čezāres Ripas 1598. gadā publicētā “Ikonoloģija” (Iconologia), sava laika dižpārdoklis, kas kopš publicēšanas brīža turpmākos aptuveni 200 gadus bija atrodams teju katrā mākslinieka darbnīcā. Ripas alegorisko tēlojumu rokasgrāmata māksliniekiem sniedza ļoti precīzas instrukcijas, kā parādīt tādus jēdzienus kā, piemēram, patiesība, dusmas, rūpes, izmisums, slava u.c. Līdz ar to, lai gan mūsdienu acīm šie alegoriskie tēlojumi var šķist nesaprotami vai mistiski, savā laikā tie bija plaši pazīstami un tāpēc visnotaļ viegli atšifrējami.

Patiesības alegoriskajā tēlojumā var izšķirt vairākus sižetus, kuri nereti ir sajaukušies kopā. Vispirms, tā ir Patiesība kā kaila sieviete, ar sauli pie rokas un kāju, atbalstītu uz zemeslodes. Šo tēlu var papildināt (vai aizstāt), piemēram, svari, apmetnis, plīvurs, spogulis gan kā gudrības simbols, gan kā rīks, ar ko patiesību nodot tālāk, arīdzan lāpa kā patiesības avots, gaisma kā mērķis vai arī kā līdzeklis. Patiesības tēlam tuvumā nereti ir grāmata, taču tajā var būt gan zinātņu, gan dievišķās atklāsmes vārdi. Dažkārt Patiesību pavada taisnīguma personifikācija, bet pretinieku rindās mēdz būt maldināšana, skaudība u.c. netikumi, tostarp meli, ko ierasti raksturo maskas, divas sejas, čūskas, makšķeres, tīkli u.tml. atribūti.

Savukārt alegorija par Patiesību kā Tēva Laika meitu sakņojas romiešu rakstnieka Aulusa Geliusa darbos, bet atpazīstamība — Roterdamas Erasma sakāmvārdu krājumā Adagia (1500). Tēvam Laikam jāglābj Patiesība no dažādiem mošķiem (meliem, viltojumiem, skaudības u.c.). Šā tēlojuma pamatā ir vairāki citi sižeti, visupirms Dēmokrita izteikums “Par patiesību mēs nekā nezinām, jo tā ir akā.” To var saprast kā konstatāciju, ka patiesība ir neaizsniedzama, jo tā mīt bezdibenīgā dzelmē. Taču arī Dēmokrita atziņai parādās variācijas: ne katram lemts saskatīt patiesību, jo tā ir pārāk spoža. Tomēr akas tēlojums redzams visai reti, un tā vietā biežāk skatāma ala, ko var atvedināt uz Platona alas līdzību, kurā filosofs, iznācis no alas, apžilbtu no patiesības gaismas, bet, apradis ar tās spozmi, justos akls, kad atkal ielūkotos alas tumsā. Tiesa, ticamāk, ka mākslas darbos ala ir atsauce uz Kristus nolaišanos ellē (1. Pēt. 4:6) vai norādījumu, ka “nav nekā aizsegta, kas netiktu atklāts, un nekā slepena, kas nekļūtu zināms” (Mt. 10:26), vai psalmos solīto Dieva labestību, kura iestāsies, kad “patiesība no zemes dīgs” (Ps. 85: 12). Šādi sižeti skar ētikas, taisnīguma un sabiedriskās dzīves tematiku, tomēr attēlojumos konteksts parādās reti, jo alegorijas acīmredzot tiek uzskatītas par pašpietiekamām. Laika gaitā alegoriskie tēlojumi ir maz mainījušies, un, iespējams, tieši tāpēc šis žanrs ir zaudējis aktualitāti. Apgaismības laikmetā patiesība ir gaisma, ko nereti var un vajag vadīt, bet romantismā patiesību meklē dvēseles iekšējos pārdzīvojumos. Savukārt mūsdienu mākslā daudz retāk parādās tādu abstraktu filosofisku jēdzienu kā patiesība vai taisnīgums attēlojums, jo māksla pilda citus uzdevumus — prezentēšanu, nevis reprezentēšanu —, un arī patiesība nereti kļūst par izpildījuma, nevis sižeta problēmu. Citiem vārdiem, kailas sievietes attēlojums šajos laikos drīzāk nozīmē nevis patiesību, bet gan, gluži vienkārši, kailu sievieti. Atbilstoši modernās filosofijas un mākslas noskaņai patiesības un melu tematikas attēlojumi 20. gadsimta gaitā ir arvien vairāk attālinājušies no Ripas laikmeta alegoriju tiešuma, dodot vietu mēģinājumiem par patiesību un atdarinājumu domāt izpildījuma veidā jeb, Pablo Pikaso vārdiem, “māksla ir māņi, kas liek mums atskārst patiesību.” Galu galā, kad jādomā par šodienas mākslu — tās izpratni par patiesību un meliem — lasītāju jāaicina iesaistīties, jo atliek vien katram pašam ieskatīties savas viedierīces ekrānā, un no tā pretī staros reklāma — mūslaiku redzamākā vizuālās komunikācijas forma, kas ik uz soļa sola jaunas patiesības.