Atbilstības teorija

Atbilstības jeb korespondences teorija apraksta atbilstību starp domu (ideju) un lietu (īstenību). Citiem vārdiem, tā apraksta īstenības reprezentāciju jeb atspoguļošanu domāšanā, un šī atbilstība īstenojumu iegūst izteikumā (apgalvojumā). Atbilstības teorijā spoguļošanās metafora nozīmē, ka spogulī redzamais attēls ir īsts, taču attēlā redzamais nav pati realitāte. Reālā lieta un izteikumā radies lietas attēlojums nav identiski, taču starp tiem pastāv atbilstība. Atbilstības teorijas centrālais jautājums ir par šo atbilstību — vai tā ir vai nav adekvāta? Īsi sakot, atbilstības teoriju raksturo, pirmkārt, stingrs subjekta un objekta nošķīrums. Otrkārt, priekšstats par noturīgu un pieejamu realitāti, ko principā ir iespējams izzināt. No abiem iepriekšminētajiem izriet trešais raksturojums, proti,  patiesība ir objektīva un tātad arī pārvēsturiska jeb mūžīga. Līdz ar to tieši šī patiesības teorija valda dabaszinātnēs un citās zinātņu nozarēs, kur nepieciešams veikt striktus mērījumus.

Atbilstības teoriju, ko citkārt dēvē arī par klasisko patiesības teoriju, ierasti saista ar Akvīnas Toma un Aristoteļa vārdu. Lai gan Aristotelis nekur izvērsti nepiedāvā savu patiesības teoriju, tā ir nolasāma “Metafizikā”: “Teikt par to, kas ir, ka tas nav, vai par to, kas nav, ka tas ir, ir aplami, un teikt par to, kas ir, ka tas ir, un par to, kas nav, ka tas nav, ir patiesi.” Savukārt Sv. Toms izmanto formulu veritas est adaequatio rei et intellectus — patiesība ir saskaņa starp lietu un prātu (t.i., izteikumu prātā). Tas nozīmē, ka pastāv kaut kāda realitāte un kaut kādas domas par to. Patiesība ir tad, ja domas, idejas, izteikumi ir atbilstīgi lietām, realitātei, pasaulei, objektiem. Ir kaut kas viens un kaut kas otrs, un tie sakrīt tiktāl, ciktāl tas ir iespējams, jo tie nav identiski — viens ir izteikums, bet otrs ir lieta. Patiesi uzskati vai patiesi apgalvojumi atbilst aktuālajai lietu kārtībai, bet nepatiesu uzskatu gadījumā saskaņa nav adekvāta, lai gan izteikumi un lietas pastāv. Tātad patiesība ir izteikuma īpašība, proti, tāda izteikuma apraksts, kurā pastāv adekvāts realitātes un domas sastatījums. Piemēram, apgalvojums “Šobrīd ārā līst” raksturo ļoti konkrētu lietu kārtību: tieši šajā brīdī no gaisa krīt H2O pilieni, un šādus pilienus, kad to ir daudz, mēs dēvējam par lietu; tātad, apgalvojums ir patiess. Interesantāks piemērs ir karte, proti, vienā pusē ir zīmējums un otrā pusē — fiziskā realitāte. Uz kartes ir uzzīmēta zila strīpiņa, kas dabā ir upe. Tomēr, ja blakus noliek zilu svītriņu uz papīra un zaļganu, duļķainu, mēreni līkumainu upi, tad jāatzīst, ka līdzība ir stipri nosacīta. Vēl sarežģītākas ir shematiskās kartes, piemēram, sabiedriskā transporta shematiskie attēlojumi, kuri ir pavisam tālu no precīza, mērogā pielāgota, taču proporcionāli atbilstoša īstenības attēlojuma.

Ebstorfa pasaules karte
Ebstorfas Žervē, 13. gs.

Lai gan intuitīvi pašsaprotama, atbilstības teorijā pastāv neskaidrības ar ikvienu tās pamatformulas elementu. Kā tieši notiek lietas reprezentācija? Spriedums esot patiess tad, ja tas apstiprina realitāti. Bet kādā veidā to var pārbaudīt? Jāpastāv pieņēmumam, ka patiesība ir precīza objektīvās realitātes nokopēšana un pārnešana domās, vārdos vai simbolos. Proti, tā ir pilnīgi precīza pārnešana no ārējā uz iekšējo. Savukārt, ja tas nav iespējams, tad arī nevar pilntiesīgi apgalvot, ka šī teorija spēj dot pietiekamu patiesības iedabas izskaidrojumu. Bet ko gan vispār nozīmē “pārnešana domās”, jo skaidrs, ka domas par ķieģeļiem nav tas pats, kas materiāli ķieģeļi? Turklāt, kā prakse rāda, taustāmu ķieģeļu spēja satikšanās ar galvu drīzāk mazina, nevis vairo adekvātu domāšanu.

Lai no atbilstības teorijas būtu kāda jēga, jāpieņem, ka pastāv tāda realitāte, kuru var aprakstīt tādā veidā, ka par to izdarāms spriedums: pastāv noteikts lietu stāvoklis. No tā izriet, ka patiesība saskaņā ar atbilstības teoriju ir subjektīva sprieduma saskaņa ar citu spriedumu, kuram kādu iemeslu dēļ jābūt nevis subjektīvam, bet objektīvam. Tas ir iespējams tikai un vienīgi tad, ja var principiāli nošķirt tādus spriedumus, kuri ir subjektīvi, un tādus, kuros nav itin nekādas subjektivitātes.

Izriet, ka patiesība ir atbilstība ar to, kas jau ir atzīts par patiesu. Piemēram, sakām: “Šobrīd ārā līst.” Realitāte ir tāda, ka šobrīd ārā vai nu līst, vai arī nelīst. Tajā brīdī nospriežam, ka ārā patiešām līst. Proti, tiek konstatēts fakts, ka ārā līst, bet par to liecina mūsu aktuālā pieredze. Taču no tā izriet, ka atbilstība ir kā rekursija — tā atgriežas pati pie sevis. Proti, patiesība ir tad, ja ir patiesība, ka ir patiesība… utt.

Problēmas sagādā arī jēdzieni “izteikums” un “lieta” (u.c. abu variācijas), jo gan viens, gan otrs ir pārāk plašs. Būtiskākais problēmjautājums ir “atbilstības” jēdziena izskaidrojums. Ja pastāv divas dažādas lietas (t.i., lieta un ideja), kā tās var sakrist, ja reiz tās ir divas dažādas lietas? Vai tās pilnīgi pārklājas un ir identiskas, vai arī tām ir katrai sava individuāla robeža? Ja reiz tās ir divas dažādas lietas — ideja un lieta — tad jādomā, ka tās nav identiskas. Taču, vai tad tās var uzskatīt par sakritīgām? Katrs lietu kārtības definēšanas mēģinājums atduras pret šo likstu: ikviena definīcija savā ziņā ir metafora vai pārnesums. Ikviena definīcija ir uz patiesību pretendējošs apgalvojums, kas blakus nostata pāri, kur vienam būtu pilnīgi (lai definīcija nebūtu tikai līdzība) jāizsaka otrs, bet tā taču būtu lieka tautoloģija. Definējot mēs nevēlamies identitāti, jo tā mums ir pieejama jau pašā lietā. Definīcijā mēs gribam salīdzinājumu jeb metaforu, bet metafora ir kas cits nekā lieta, tā nav identitāte. Citiem vārdiem, patiesība ir metafora, kurā jārisina jautājums, vai “ir” ir adekvāti lietots (veritas est adaequatio), taču stingri lietots “ir” nepasaka neko derīgu (jo identitāte neko nepaskaidro), bet līdzība ir tikai šķitums. Tādējādi definēšana zināmā mērā ir “šizofrēniska” nodarbošanās, jo pieprasa savienot pretējos.

Atbilstības teorijas satvarā ir jāatrisina jautājumi arī par to, kā identificēt domu un lietu. Sarežģījumi rodas arīdzan tad, kad jāpaskaidro poētiski, abstrakti, neprecīzi izteikumi (un jūtas, tēli, pārdzīvojumi, noskaņas). Vai eksistē ētiski un estētiski fakti? Ko iesākt ar negatīviem faktiem, piemēram, šobrīd telpā nav ziloņa. No atbilstības teorijas skatpunkta patiesība ir iespējama tikai apgalvojumos, bet jautājumi vai pavēles pēc savas būtības nav ne patiesi, ne aplami.

Attēli grāmatā

Grāmata ir bagātināta ar vizuālām un tekstuālām ilustrācijām. Izvēlēto gleznu, grafiku, skiču uzdevums ir nevis ilustrēt, gluži kā shematiski paskaidrojot, bet gan parādīt dažādu laikmetu noskaņu, simbolus un māksliniecisko izjūtu, atspoguļojot tiem raksturīgās garīgās tendences. Attēli grāmatā līdztekus tekstam veido paralēlu stāstu, kas runā pats savā — tēlu — valodā.

Aplami uzskati atsvešina pasauli no patiesības
sērijā Aplami uzskati iznīcina pasauli,
Kornherts, pēc Hendrika Golcija, ap 1575–1581
Vīrs ar āksta cepuri, kas nostājies burvju apļa vidū, ir Apburtās Pasaules personifikācija. Viņu apbur Aplams Uzskats, sieviete ar divām brillēm uz pieres un grāmatu rokās. Patiesība cenšas palīdzēt apmuļķotajai Pasaulei, taču tā atgaiņājas ar zobenu. Fonā Taisnīgums bezcerībā metas lejā no klints.
Patiesības un laika alegorija
Aniballe Karači, ap 1584–1585
Spārnotais Laiks ir izcēlis savu meitu Patiesību no akas dziļumiem, lai atklātu viņu dienas gaismā. Patiesība izstaro gaismu un veras spogulī, bet Viltība tiek samīdīta zem Patiesības kājām. Labajā pusē ir Laimīgās Beigas, bet kreisajā — Laime.

Daudzu grāmatā iekļauto attēlu izpratnei neatsverama ir Čezāres Ripas 1598. gadā publicētā “Ikonoloģija” (Iconologia), sava laika dižpārdoklis, kas kopš publicēšanas brīža turpmākos aptuveni 200 gadus bija atrodams teju katrā mākslinieka darbnīcā. Ripas alegorisko tēlojumu rokasgrāmata māksliniekiem sniedza ļoti precīzas instrukcijas, kā parādīt tādus jēdzienus kā, piemēram, patiesība, dusmas, rūpes, izmisums, slava u.c. Līdz ar to, lai gan mūsdienu acīm šie alegoriskie tēlojumi var šķist nesaprotami vai mistiski, savā laikā tie bija plaši pazīstami un tāpēc visnotaļ viegli atšifrējami.

Patiesības alegoriskajā tēlojumā var izšķirt vairākus sižetus, kuri nereti ir sajaukušies kopā. Vispirms, tā ir Patiesība kā kaila sieviete, ar sauli pie rokas un kāju, atbalstītu uz zemeslodes. Šo tēlu var papildināt (vai aizstāt), piemēram, svari, apmetnis, plīvurs, spogulis gan kā gudrības simbols, gan kā rīks, ar ko patiesību nodot tālāk, arīdzan lāpa kā patiesības avots, gaisma kā mērķis vai arī kā līdzeklis. Patiesības tēlam tuvumā nereti ir grāmata, taču tajā var būt gan zinātņu, gan dievišķās atklāsmes vārdi. Dažkārt Patiesību pavada taisnīguma personifikācija, bet pretinieku rindās mēdz būt maldināšana, skaudība u.c. netikumi, tostarp meli, ko ierasti raksturo maskas, divas sejas, čūskas, makšķeres, tīkli u.tml. atribūti.

Alegorija kā Laiks atklāj Patiesību
Žans Fransuā de Truā, 1733

Savukārt alegorija par Patiesību kā Tēva Laika meitu sakņojas romiešu rakstnieka Aulusa Geliusa darbos, bet atpazīstamība — Roterdamas Erasma sakāmvārdu krājumā Adagia (1500). Tēvam Laikam jāglābj Patiesība no dažādiem mošķiem (meliem, viltojumiem, skaudības u.c.). Šā tēlojuma pamatā ir vairāki citi sižeti, visupirms Dēmokrita izteikums “Par patiesību mēs nekā nezinām, jo tā ir akā.” To var saprast kā konstatāciju, ka patiesība ir neaizsniedzama, jo tā mīt bezdibenīgā dzelmē. Taču arī Dēmokrita atziņai parādās variācijas: ne katram lemts saskatīt patiesību, jo tā ir pārāk spoža. Tomēr akas tēlojums redzams visai reti, un tā vietā biežāk skatāma ala, ko var atvedināt uz Platona alas līdzību, kurā filosofs, iznācis no alas, apžilbtu no patiesības gaismas, bet, apradis ar tās spozmi, justos akls, kad atkal ielūkotos alas tumsā. Tiesa, ticamāk, ka mākslas darbos ala ir atsauce uz Kristus nolaišanos ellē (1. Pēt. 4:6) vai norādījumu, ka “nav nekā aizsegta, kas netiktu atklāts, un nekā slepena, kas nekļūtu zināms” (Mt. 10:26), vai psalmos solīto Dieva labestību, kura iestāsies, kad “patiesība no zemes dīgs” (Ps. 85: 12). Šādi sižeti skar ētikas, taisnīguma un sabiedriskās dzīves tematiku, tomēr attēlojumos konteksts parādās reti, jo alegorijas acīmredzot tiek uzskatītas par pašpietiekamām. Laika gaitā alegoriskie tēlojumi ir maz mainījušies, un, iespējams, tieši tāpēc šis žanrs ir zaudējis aktualitāti. Apgaismības laikmetā patiesība ir gaisma, ko nereti var un vajag vadīt, bet romantismā patiesību meklē dvēseles iekšējos pārdzīvojumos. Savukārt mūsdienu mākslā daudz retāk parādās tādu abstraktu filosofisku jēdzienu kā patiesība vai taisnīgums attēlojums, jo māksla pilda citus uzdevumus — prezentēšanu, nevis reprezentēšanu —, un arī patiesība nereti kļūst par izpildījuma, nevis sižeta problēmu. Citiem vārdiem, kailas sievietes attēlojums šajos laikos drīzāk nozīmē nevis patiesību, bet gan, gluži vienkārši, kailu sievieti. Atbilstoši modernās filosofijas un mākslas noskaņai patiesības un melu tematikas attēlojumi 20. gadsimta gaitā ir arvien vairāk attālinājušies no Ripas laikmeta alegoriju tiešuma, dodot vietu mēģinājumiem par patiesību un atdarinājumu domāt izpildījuma veidā jeb, Pablo Pikaso vārdiem, “māksla ir māņi, kas liek mums atskārst patiesību.” Galu galā, kad jādomā par šodienas mākslu — tās izpratni par patiesību un meliem — lasītāju jāaicina iesaistīties, jo atliek vien katram pašam ieskatīties savas viedierīces ekrānā, un no tā pretī staros reklāma — mūslaiku redzamākā vizuālās komunikācijas forma, kas ik uz soļa sola jaunas patiesības.

Laiks atklāj Patiesību. Alegorija.
Teodors van Tuldens, 1657

Priekšvārds

Vai patiesi vajadzētu rakstīt grāmatu par patiesību un meliem? Šis jautājums jāuzdod laikos, kuriem ir raksturīga patiesības inflācija — patiesību skaits vairojas, bet tādējādi devalvējas to vērtība. Šāda situācija vienlaikus ir gan laba, gan slikta. No vienas puses, patlaban ikviens var tikt pie savas patiesībiņas, taču no šīs novalkātās drānas ir maza jēga, jo starp viltojumiem un oriģināliem atšķirība nereti ir niecīga. Turklāt jāņem vērā arī tas, ka patiesība un brīvība īsti labi nesatiek. Katra lielā patiesība pieprasa bezierunu uzticību, taču reizē arī ierobežo. Savukārt alkas pēc brīvības liedz apstāties pie vienas patiesības robežām. Šī grāmata ir stāsts par patiesības un melu tapšanu, taču filosofiskā nozīmē — ko mēs vispār saprotam ar šiem lielajiem jēdzieniem? Grāmata ir tapusi laikā, kad plašsaziņas līdzekļos nerimstīgi runā par melu laikmetu. Maldināšana tiek saskatīta ne tikai Krievijas īstenotajā propagandā vai ASV prezidenta izteikumos, sazvērestības teorijās ap 5G un Covid-19, bet arī ikdienā uz katra stūra, reklāmā, politikā, veikalos, sociālajos tīklos, pat banālās sarunās. Patiesība un meli nav nekas jauns, tie ir bijuši un turpina būt mums blakus. Acīmredzot, jādomā, patiesība un meli ir nevis domāšanas rezultāts, bet gan tās neatņemama daļa.

Sarakstīt šo grāmatu mani pamudināja interese, kas to saista ar manu iepriekšējo monogrāfiju par teroristisko organizāciju Islāma valsts. Abas sakņojas jautājumā, kā un kāpēc cilvēki mēdz ticēt lielām un mazām patiesībām un meliem? Kāpēc daži ir gatavi mesties nāvē Allāha vārdā, bet tāpat arī, kāpēc un kā mēs atzīstam modernās zinātnes sasniegumus, kāpēc daudzi jo daudzi labprāt uzticas ezotērikai, kāpēc dažiem augstāko vērtību hierarhijā ir valsts, bet citiem — hokeja komanda? Patiesības un melu temata iztirzājumam nav noilguma, tomēr skaidrības par to ir maz. Šī grāmata piedāvā palūkoties, kā pēdējo aptuveni piecsimt gadu gaitā ir izveidojušies konkrēti, noturīgi un līdz pašiem pamatiem iedarbīgi priekšstati par to, kas ved pie patiesības vai meliem.