Atbilstības teorija

Atbilstības jeb korespondences teorija apraksta atbilstību starp domu (ideju) un lietu (īstenību). Citiem vārdiem, tā apraksta īstenības reprezentāciju jeb atspoguļošanu domāšanā, un šī atbilstība īstenojumu iegūst izteikumā (apgalvojumā). Atbilstības teorijā spoguļošanās metafora nozīmē, ka spogulī redzamais attēls ir īsts, taču attēlā redzamais nav pati realitāte. Reālā lieta un izteikumā radies lietas attēlojums nav identiski, taču starp tiem pastāv atbilstība. Atbilstības teorijas centrālais jautājums ir par šo atbilstību — vai tā ir vai nav adekvāta? Īsi sakot, atbilstības teoriju raksturo, pirmkārt, stingrs subjekta un objekta nošķīrums. Otrkārt, priekšstats par noturīgu un pieejamu realitāti, ko principā ir iespējams izzināt. No abiem iepriekšminētajiem izriet trešais raksturojums, proti,  patiesība ir objektīva un tātad arī pārvēsturiska jeb mūžīga. Līdz ar to tieši šī patiesības teorija valda dabaszinātnēs un citās zinātņu nozarēs, kur nepieciešams veikt striktus mērījumus.

Atbilstības teoriju, ko citkārt dēvē arī par klasisko patiesības teoriju, ierasti saista ar Akvīnas Toma un Aristoteļa vārdu. Lai gan Aristotelis nekur izvērsti nepiedāvā savu patiesības teoriju, tā ir nolasāma “Metafizikā”: “Teikt par to, kas ir, ka tas nav, vai par to, kas nav, ka tas ir, ir aplami, un teikt par to, kas ir, ka tas ir, un par to, kas nav, ka tas nav, ir patiesi.” Savukārt Sv. Toms izmanto formulu veritas est adaequatio rei et intellectus — patiesība ir saskaņa starp lietu un prātu (t.i., izteikumu prātā). Tas nozīmē, ka pastāv kaut kāda realitāte un kaut kādas domas par to. Patiesība ir tad, ja domas, idejas, izteikumi ir atbilstīgi lietām, realitātei, pasaulei, objektiem. Ir kaut kas viens un kaut kas otrs, un tie sakrīt tiktāl, ciktāl tas ir iespējams, jo tie nav identiski — viens ir izteikums, bet otrs ir lieta. Patiesi uzskati vai patiesi apgalvojumi atbilst aktuālajai lietu kārtībai, bet nepatiesu uzskatu gadījumā saskaņa nav adekvāta, lai gan izteikumi un lietas pastāv. Tātad patiesība ir izteikuma īpašība, proti, tāda izteikuma apraksts, kurā pastāv adekvāts realitātes un domas sastatījums. Piemēram, apgalvojums “Šobrīd ārā līst” raksturo ļoti konkrētu lietu kārtību: tieši šajā brīdī no gaisa krīt H₂O pilieni, un šādus pilienus, kad to ir daudz, mēs dēvējam par lietu; tātad, apgalvojums ir patiess. Interesantāks piemērs ir karte, proti, vienā pusē ir zīmējums un otrā pusē — fiziskā realitāte. Uz kartes ir uzzīmēta zila strīpiņa, kas dabā ir upe. Tomēr, ja blakus noliek zilu svītriņu uz papīra un zaļganu, duļķainu, mēreni līkumainu upi, tad jāatzīst, ka līdzība ir stipri nosacīta. Vēl sarežģītākas ir shematiskās kartes, piemēram, sabiedriskā transporta shematiskie attēlojumi, kuri ir pavisam tālu no precīza, mērogā pielāgota, taču proporcionāli atbilstoša īstenības attēlojuma.

Lai gan intuitīvi pašsaprotama, atbilstības teorijā pastāv neskaidrības ar ikvienu tās pamatformulas elementu. Kā tieši notiek lietas reprezentācija? Spriedums esot patiess tad, ja tas apstiprina realitāti. Bet kādā veidā to var pārbaudīt? Jāpastāv pieņēmumam, ka patiesība ir precīza objektīvās realitātes nokopēšana un pārnešana domās, vārdos vai simbolos. Proti, tā ir pilnīgi precīza pārnešana no ārējā uz iekšējo. Savukārt, ja tas nav iespējams, tad arī nevar pilntiesīgi apgalvot, ka šī teorija spēj dot pietiekamu patiesības iedabas izskaidrojumu. Bet ko gan vispār nozīmē “pārnešana domās”, jo skaidrs, ka domas par ķieģeļiem nav tas pats, kas materiāli ķieģeļi? Turklāt, kā prakse rāda, taustāmu ķieģeļu spēja satikšanās ar galvu drīzāk mazina, nevis vairo adekvātu domāšanu.

Lai no atbilstības teorijas būtu kāda jēga, jāpieņem, ka pastāv tāda realitāte, kuru var aprakstīt tādā veidā, ka par to izdarāms spriedums: pastāv noteikts lietu stāvoklis. No tā izriet, ka patiesība saskaņā ar atbilstības teoriju ir subjektīva sprieduma saskaņa ar citu spriedumu, kuram kādu iemeslu dēļ jābūt nevis subjektīvam, bet objektīvam. Tas ir iespējams tikai un vienīgi tad, ja var principiāli nošķirt tādus spriedumus, kuri ir subjektīvi, un tādus, kuros nav itin nekādas subjektivitātes.

Izriet, ka patiesība ir atbilstība ar to, kas jau ir atzīts par patiesu. Piemēram, sakām: “Šobrīd ārā līst.” Realitāte ir tāda, ka šobrīd ārā vai nu līst, vai arī nelīst. Tajā brīdī nospriežam, ka ārā patiešām līst. Proti, tiek konstatēts fakts, ka ārā līst, bet par to liecina mūsu aktuālā pieredze. Taču no tā izriet, ka atbilstība ir kā rekursija — tā atgriežas pati pie sevis. Proti, patiesība ir tad, ja ir patiesība, ka ir patiesība… utt.

Problēmas sagādā arī jēdzieni “izteikums” un “lieta” (u.c. abu variācijas), jo gan viens, gan otrs ir pārāk plašs. Būtiskākais problēmjautājums ir “atbilstības” jēdziena izskaidrojums. Ja pastāv divas dažādas lietas (t.i., lieta un ideja), kā tās var sakrist, ja reiz tās ir divas dažādas lietas? Vai tās pilnīgi pārklājas un ir identiskas, vai arī tām ir katrai sava individuāla robeža? Ja reiz tās ir divas dažādas lietas — ideja un lieta — tad jādomā, ka tās nav identiskas. Taču, vai tad tās var uzskatīt par sakritīgām? Katrs lietu kārtības definēšanas mēģinājums atduras pret šo likstu: ikviena definīcija savā ziņā ir metafora vai pārnesums. Ikviena definīcija ir uz patiesību pretendējošs apgalvojums, kas blakus nostata pāri, kur vienam būtu pilnīgi (lai definīcija nebūtu tikai līdzība) jāizsaka otrs, bet tā taču būtu lieka tautoloģija. Definējot mēs nevēlamies identitāti, jo tā mums ir pieejama jau pašā lietā. Definīcijā mēs gribam salīdzinājumu jeb metaforu, bet metafora ir kas cits nekā lieta, tā nav identitāte. Citiem vārdiem, patiesība ir metafora, kurā jārisina jautājums, vai “ir” ir adekvāti lietots (veritas est adaequatio), taču stingri lietots “ir” nepasaka neko derīgu (jo identitāte neko nepaskaidro), bet līdzība ir tikai šķitums. Tādējādi definēšana zināmā mērā ir “šizofrēniska” nodarbošanās, jo pieprasa savienot pretējos.

Atbilstības teorijas satvarā ir jāatrisina jautājumi arī par to, kā identificēt domu un lietu. Sarežģījumi rodas arīdzan tad, kad jāpaskaidro poētiski, abstrakti, neprecīzi izteikumi (un jūtas, tēli, pārdzīvojumi, noskaņas). Vai eksistē ētiski un estētiski fakti? Ko iesākt ar negatīviem faktiem, piemēram, šobrīd telpā nav ziloņa. No atbilstības teorijas skatpunkta patiesība ir iespējama tikai apgalvojumos, bet jautājumi vai pavēles pēc savas būtības nav ne patiesi, ne aplami.